You subhuman mežakaulis.
You literal nēģers.
How dare you speak, you tumšā džungļu pērkons. How dare you open your bārdainās lūpas, rimu apklātas, maizes un speķa smaržojot?
Tu esi cilvēku atkritumi, Jānis Pēteris Kalniņš. Visapkārt pasaulē nīdēts, apsmieks un iztērēts. Tava tautība un ādas krāsa nepagādz baltajiem cerībām, ka baltie varēs iedzīvot Baltijā. Atgriežies Latvijas mežos, no kurienēm tu iznācis, tu, meža lācis.
Es ceru, ka tu izlemtu ar tava vectēva bāržas ceļojumu uz Ālandes salām un nogalinātu cūkas, jo tādā ir tumšāderīga dabas. Tā būtu visbaltajāka pusa, ko tu varētu izbaudīt. Dod Jānim un Kārlim šansi mērķoties uz tevi, tavas pastāvēšanas iemesls šajā pasaulē. Latviešu vēlēšanās pār nedaudz vējainām salām Baltijas jūrā ir smiekli, bet arī skumja. Tāpēc, Latvija nav ieguvusi neko vērtīgu medicīnas laukā. MUH LATVIJAS jūta vidējam tumšādainam latvietim ir agrīns autisma parādības bērnos un agrīna demences sākums pieaugušajiem.
Noņem savus melnus matainos pirkstus no tastatūras un vairs nerunā par cilvēku sugu, tu, mūsu teorētisko kopējo priekšteči! Neviens rupjiņas un maizes, kas katru rītu tev uz sejas, netiks tev baltu. Tā ir tikpat saprotama kā tava sapņa fantāzija par viduslaiku krusta karu laiku.
Tu, nēģers.
Tu padara Lietuvu par civilizācijas sīkpilsētu.
Tu esi Daugavpils Eiropas mērogā.
Mēsies ar tevi un tavu dzimtu ģimenes līķiem, to ir vienīgi kā varētu cerēt. Pirmo reizi tev ir darbs, ko tu varētu izdarīt cilvēkiem, kas ir tev pāri: igauņu cūkas. Tāpēc, Jānis, tu varēsi teikt, ka esi īstais Latvijas vīrs. Miri, Jānis. Tevi nebūs nekas, ko mākt. Izņemot līvu cilvēkus, kas tagad nav nekādām tev pārākām.